Nītaures Muiža
Bruņinieku muiža Amatas novada Nītaures pagastā. 1912.gadā: zemes platība – 3303 ha; zemnieku pārdotā zeme- 5099 ha; 4 pusmuižas; 2 krogi; 71 zemnieku saimniecība.
Īpašnieki
1563.gadā Polijas karalis Sigismunds II Augusts uzdāvināja Nītaures muižu bijušajam Siguldas komturam Georgam fon Brabekam (Brabeck); muižu mantoja viņa dēls Džordžs. 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs muižu piešķīra Nilam Manneršeldam (Mannetskold 1586-1655). 1759. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Petrovna muižu piešķīra ģenerālgubernatoram Vilhelmam (Viljamam) fon Fermoram (Fermor, 1702-1771) ar sievu Doroteju Elizabeti fon Fermoru (1714-1762). Muižu mantoja viņu dēls Vilhelms (Viljams) Georgs (1749-1828), viņam sekoja Magnuss fon Fermors (1768-1834). 1851.gadā par muižas īpašnieku kļuva Frīdrihs Johans fon Stenboks-Fermors (Stenbock-Fermor, 1818-1884). Pēdējais muižas īpašnieks bija grāfs Vilhelms Konstantīns Stenboks-Fermors (1863-1937).
Būvvēsture
Kungu māja celta pirms 1796. gada, jo Johana Kristofa Broces zīmējumā tā jau ir redzama. Kungu māja bijusi divstāvu celtne ar 13 ailu asīm, augstu cokolstāvu un divpusīgām kāpnēm uz 1. stāvu. Galvenās fasādes centrā izvietots rizalīts ar trīsstūra frontonu, līdzās galvenie värti bez sētas. Pēc 1905. gada dedzināšanas kungu māju pārbūvēja, uzbūvējot trešo, resp., jumta stāvu un šķērskorpusu, kungu māja ieguva L veida profilu. 20. gs. 30. gadu fotogrāfijās redzams galvenās fasādes altāns.
Apbūves ansamblis karu, revolūciju varas gados lielā mērā zudis. Saglabājušās pārbūvētas ūdensdzirnavas un liela apjoma saimniecības ēka no plēstiem laukakmeņiem. Apbūves ansamblim pieskaitāmi muižas īpašnieku apbedījumi.
Avots: Mašnovskis V., MUIŽAS LATVIJĀ. Vēsture, arhitektūra, māksla. - SIA DUE, 2021.
Vecās Muižas stāsts
Ir tādas naktis, kad nevar mierīgi gulēt. Burvestības pilnas tās. Vecās muižas, tagad vidusskolas telpās, tad klaiņo Baltā Dāma un no novadpētniecības albumu lappusēm vēstures kabinetā izkāpj pats grāfs. Ari viņa zirgs neguļ. Parka kokos pūces vaid, cenzdamās izvilināt veco dižmani no albuma lapām, lai tam nebūtu miera smaržīgās vasaras naktis. Bērza zarā kāds putniņš vidzina: "Tas, ko mēs mīlam no sirds, spēj mūs ievainot visvairāk un visdziļāk." Vidžina un vidžina. Grib pastāstīt, cik ļoti grāfs Vilhelms fon Fermors mīlējis savu zirgu, medību suņus, bet par visiem visvairāk savu sievu - grāfieni Doroteju.
Nu jau pelēkais putniņš vidžina bērzā pie luterāņu baznīcas. Vietā, kur kādreiz atradusies senlatviešu mītne, bet kā 13. gs. notikumu liecinieces ir vācu ordeņa pilsdrupas, kas atminas stāstu par pirmo koka baznīcu un vēlāk celto Katrīnas vārdā nosaukto. Mazam čivinātājam pats skaistākais stāsts ir par pirmo mūra baznīcu, ko savas mīļotās sievas piemiņai cēlis grāfs. Vientulības taku staigājot, aizrit tik gads, un grāfs pats dodas pie mīļotās... Abi toreiz apglabāti baznīcā. Tagadējā mājvieta Fermoru ģimenei ir Nītaures luterāņu kapi.
Katrs liels un mazs nītaurietis zina stāstīt, ka muižas zelta zālē ar zelta pakaviem, pavadu un apaušiem rotājies grāfa mīļotais mirušais zirgs, nu jau izbāzenis. Īpaši skaisti sakopta vienmēr bijusi muižas tuvumā esošā suņu kapsēta. Arī tagad šo vietu rotā skaistas, vienmēr ziedošu ziedu kompozīcijas.
Baltā Dāma - Doroteja – joprojām, it kā nogurušas darbdienas soļiem, bet ar vērīgas mūsdienu saimnieces acīm, noraugās un pārstaigā senos īpašumus. leklausieties viņas soļos! leklausieties visi, kas šodienas pretrunās jaukto maizi ir ēduši. Soļi it kā runā:
"Dzīvē visvairāk ir vērts tas, ko Tu izdari citu labā."
Autore: Dzidra Medvedjeva
Avots: Medvedjeva D., Teiksmainā Nītaure. Teikas un nostāsti. SIA “Autos”, 2013